1. Virsmai, kas apstrādāta ar oksidēšanu, jāveido blīvs oksīda slānis ar labu saķeri ar matricas audiem, un oksīda slāņa krāsa nedrīkst būt brūngani sarkana.
2. Ar oksidāciju apstrādātās virsmas iekšējā oksīda slāņa biezums nedrīkst būt mazāks par 0.1mm, kopējais oksīda slāņa biezums nedrīkst pārsniegt 1, Otnm, dekarbonizācijas slāņa dziļums nedrīkst. pārsniedz 1,5 mm, un pamatnes cietība (izņemot dekarburizācijas slāni) nedrīkst būt mazāka par 220 HBW.
3. Papildus oksidācijas apstrādei var izmantot arī citus virsmas apstrādes procesus, kas var sasniegt paredzēto mērķi.
Perforētās virsmas virsmai pēc mehāniskās apstrādes nedrīkst būt rievas, skrāpējumi utt. Ja ir lējuma defekti, tiem jāatbilst:
a) Defekti nav pieļaujami caurduršanas konusa zonā;
b) Ritošā konusa laukums pieļauj atsevišķu izkliedētu defektu klātbūtni, kuru diametrs nepārsniedz Imm un dziļums nepārsniedz 0,5 mn, un kopējais defektu skaits nav lielāks par 3;
c) Defekti, kas neietekmē veiktspēju, ir atļauti citās daļās.
